Formātu Bābele

Sajukums kā pie Bābeles. Vienvārdsakot, bardaks. Šoreiz – nevis valodu, bet formātu haoss. Pieņemsim, esmu visparastākais datora lietotājs, kurš, padzirdējis par e-lasīšanas priekšrocībām un iespējām un milzīgo e-grāmatu daudzumu, aizsvilstos kārē pēc literatūras un metos uz galvas iekšā interneta e-tekstu okeānā. Es māku nokačāt failus, es zinu, ka, lai failu atvērtu, uz tā divreiz jāuzklikšķina. Nē, es neesmu galīgs nūbs, es zinu arī, kas ir zip un varbūt pat rar un protu failu atarhivēt. Vairāk man nekā nav jāzina, jo es patiešām esmu visparastākais lietotājs, kurš grib pavadīt mierīgu vakaru, lasot sava datora ekrānā sen meklētu grāmatu.

Ne vella. Visticamāk, parastais lietotājs dabūs ar bomi pa pieri: Windows cannot open this file. … What do you want to do? Ne katram būs iekāriens doties tālās ekspedīcijās, lai noskaidrotu, ar kādas programmas palīdzību iespējams atvērt attiecīgo failu, sameklēt šo programmu, lejuplādēt, puslīdz iemanīties ar to apieties un tikai pēc šīs milzīgās prāta piepūles beidzot ķerties pie lasīšanas. Protams, potenciālajām lasītājam var paveikties un e-grāmata būs parasts txt (atvērsies notepad, bet, ja grāmata būs krievu valodā, viņš ieraudzīs vienvienīgus ķeburus un jau pēc desmit minūtēm failu izmetīs miskastē, nespēdams tikt skaidrībā ar visiem šiem koi, dos, utf un win kodējumiem) vai tikpat parsts rtf, doc (atvērsies Word), html (atvērsies interneta pārlūks) vai pdf (AdobeReader, kas arī iestellēts lielākajā daļā datoru). Taču šāda iespēja kļūst aizvien mazāk ticama. Txt formātā tekstus laikam izliek vairs tikai Gūtenberga projekts, doc formāts e-grāmatām galīgi nav piemērots, tas pats sakāms par rtf (kaut gan – rtf aizvien vēl plaši izplatīts, galvenokārt tā iemesla dēļ, ka to var konvertēt tālāk praktiski uz jebkuru normālu e-grāmatu formātu), html it kā puslīdz sakarīgs formāts, taču tam ir dažas specifiskas īpatnības, kuru dēļ īsti tas nav ieviesies, bet par pdf reiz būs atsevišķa runa – var saprast pirātus, kas izliek pdf formātā precīzas iespiestu grāmatu kopijas, apzinādamies, ka viņu vietā tuvāko gadu laikā neviens cits to neizdarīs, bet kāpēc šur tur tiek pat pārdotas e-grāmatas pdf formātā – tas galīgi nav skaidrs, jo nejēdzīgāku un neērtāku formātu lasīšanai grūti iedomāties.

 

Ļoti iespējams, ka lasītājs saskarsies ar kādu no šiem formātiem: prc, fb2, djvu; jau mazāk iespējams, bet arī ticams – rb, lrf, lit, pdb, tcr, azw, mobi, bbeb, ixl, fub, imp, lrs, lrx, pnpd, pkg, stk, wolf, wbk, tr un vēl kādi padsmit paplašinājumu. Visos šajos formātos sastopamas e-grāmatas. Universālas programmas nav – ko var lasīt vienā programmā, neatvērsies citā. Lai vienu formātu konvertētu citā saprotamākā, atkal jāmeklē, iespējams, vienīgā konvertācijas programma, kas šo operāciju spējīga paveikt, turklāt ļoti iespējams, ka šis entuziastu darinājums pilns ar gļukiem. Un, ja te vēl pievieno ķibeles, ko var sagādāt DRM (Digital Rights Management), ir skaidrs, ka vienkāršā datora lietotāja apziņa aizmiglojas un viņš vairs nekā negrib dzirdēt par e-lasīšanu.

Nupat intereses pēc saskaitīju – manā datorā ir pāri par 40 programmām, kas saistītas ar e-grāmatu lasīšanu, formātu savstarpējo konvertēšanu, e-grāmatu radīšanu un rediģēšanu, kataloģizāciju un tamlīdzīgām būšanām. Protams, ne visas es lietoju, daudzām funkcijas dublējas, daža man varbūt bijusi vajadzīga tikai vienu vienīgu reizi, citu vispār esmu iestellējis tikai ziņkārības dēļ un minūtes desmit paspēlējies. Bet, vienalga, ir bijuši gadījumi, kad esmu saņēmis klasisko paziņojumu: Windows cannot open this file. Un arī patlaban es īsti nezinu, ko iesāktu, piemēram, ar itin plaši izplatītajiem wolf failiem – vai kāda no manām e-lasīšanas programmām to dabūtu vaļā vai ne.

Gluži vai nostalģija pārņem pēc tiem laikiem, kad Maikls Hārts, Gūtenberga projekta radītājs, tālajā 1971. gadā formulēja vienu no nepieciešamākajām e-tekstu īpašībām: e-grāmatām jābūt “lasītājam draudzīgām”, t. i., lasāmām jebkurā datorā jebkuram cilvēkam. Pašsaprotama un it kā viegli realizējama ideja, īpaši, ja salīdzina ar septiņdesmitajos gados teju vai utopisko ieceri saslēgt datorus vispasaules tīklā. Utopija ir realizējusies, datori tīmeklī saslēgti, taču e-grāmatas kļūst aizvien “nedraudzīgākas lasītājam”, savukārt formāti – tur gan Bābele, gan karš. txt vispār nav jēgas apspriest – tas e-grāmatām absolūti nav piemērots, jo formatēšanas elementu daudzums ir tik ierobežots, ka txt formātā nav iespējams iekļaut nedz ilustrācijas, nedz dzeju, nedz formulas vai tabulas, nedz zemsvītras piezīmes vai paskaidrojumus, nedz satura rādītājus. Grāmata tomēr ir krietni plašāks jēdziens par tajā iekļauto tekstu.

Īstenībā, protams, situācija nav tik melna, kā es te mālēju. Pilnīgi pietiek, ja lasītājs, atkarībā no savas interešu sfēras un valodu zināšanām, ir pazīstams ar četriem pieciem izplatītākajiem formātiem. Ja mītiskajam “vienkāršajam lietotājam” pietiks prāta un pacietības tikt skaidrībā, ka fb2 visērtāk lasīt ar CoolReader (PC) vai AlReader (plaukstdatorā un smartfonā), prc – ar MobiReader, bet djvu iespējams atvērt ar WinDjView, var uzskatīt, ka vismaz 90% gadījumu viņam izdosies tikt pie lasīšanas. Galu galā – arī grāmatu lasīšanai nepieciešamas drusku iemaņas gluži tāpat kā darbam ar Word vai e-pasta nosūtīšanai.

Taču uz formātu Bābeli vajag palūkoties arī no cita skatpunkta. E-grāmata nebūt nav tikai fails, kuru cilvēks nokačā no interneta. Utopija par brīvu un nekomercializētu internetu jau labu laiku ir beigta un pagalam – ja tu kaut ko nokačā par brīvu, ir skaidrs, ka kaut kur citā pasaules malā kāds par to samaksā. Vispirmām kārtām e-grāmata ir produkts, kuru tirgojot iespējams nopelnīt naudu. Jo straujāk griezīsies nauda, jo populārākas kļūs e-grāmatas, e-lasītāji un pati e-lasīšanas padarīšana – un pat vairs nav no svara, vai šie e-lasītāji un e-grāmatas ļaužiem patiesi nepieciešama. Te pieprasījuma/piedāvājuma likumi modificējas – ja ar kaut ko iespējams nopelnīt, tad šis “kaut kas” tiek padarīts nepieciešams. Lietošanā neērtais un pēc skata atbaidošais AmazonKindle ir labs piemērs: grozi kā gribi, Cybook, lBook, HanLin visādā ziņā pārspļauj gan Kindle, gan Sony, taču, ja runā par e-lasītājiem, vispirmām kārtām tiek piesaukts vai nu Kindle, vai Sony.

Un, lūk: ja reiz e-grāmata ir produkts, ko iespējams tirgot, ir gluži pašsaprotama doma: kuram pieder populārs formāts, precīzāk, tiesības izplatīt e-grāmatas šajā formātā, tas ir vinnētājs. Doma jau senzināma – ne velti gadu tūkstošu mijā pirmie e-lasītāju ražotāji mēģināja līdz ar e-lasītājiem tirgot arī e-grāmatas, kas bija izveidotas formātā, kādu saprata tikai attiecīgais e-lasītājs (tostarp tā rīkojās arī Franklin ar eBookman, par ko jau rakstīju). Piereģistrējies, samaksā – un vari lejuplādēt grāmatas no servera. Dažādu iemeslu dēļ ar šādām iecerēm nevienam neveicās. Daži gadi ir aizritējuši, un nu tieši tāpat dara arī Sony – viņu grāmatbodē iegādājami teksti, kas ir īpašā lrf formātā, kas paredzēts tieši Sony PRS. E-lasītāji nav un nekad nebūs tik populāri kā telefoni vai smartfoni. Tieši tāpēc ražotāji tiecas līdz ar “dzelzi”, pašu e-lasītāju, pārdot arī servisu, t. i., iespēju iegādāties e-grāmatas, iespēju abonēt e-avīzes un tamlīdzīgi. Un te tad arī formātu Bābele pārvēršas formātu karā. Kura ražotāja formāts būs populārāks – tas iegūs lielāku tirgus daļu. Turklāt vēlams, lai šo formātu būtu iespējams lasīt tikai un vienīgi attiecīgajā e-lasītājā. Man ir lielas aizdomas, ka visām DRM nejēdzībām ar autoru aizsardzību mazs sakars – daudz svarīgāk ir pasargāt tirgotāju, un te lāgiem situācija kļūst galīgi absurda.

Mazs piemērs. Lai mobipocket.com iegādātos e-grāmatas, tur visupirms jāpiereģistrējas, kas ir pats par sevi saprotams. Bet – ne tikai. Jāpiereģistrē arī ierīces, kurās grāmatas tiks lasītas. Citās ierīcēs failu nebūs iespējams atvērt (būsim civilizēti vai vienkārši dumji un izliksimies nezinām, ka aizsargātos prc failus var uzlauzt). Šķiet, katrs lietotājs varēja reģistrēt piecus daiktus. It kā arī loģiski – var jau būt, ka kāds maniaks e-grāmatu vienlaikus lasa e-lasītājā, galddatorā, portatīvajā datorā, smartfonā un vēl nez kur, bet maz ticams. Pieci – tas ir pat vairāk nekā vajadzīgs normālam lietotājam. Taču pats absurdākais šajā loģikā – godīgi nopirkto mobipocket e-grāmatu tu tikpat godīgi nevari iedot izlasīt kādam citam (iedot gan var, bet tikai kopā ar pašu e-lasītāju vai datoru). Veikalā nopirktu iespiesto grāmatu var dot lasīt kaut visiem draugiem un paziņām, var dāvināt, bet ar e-grāmatu tas nav iespējams. Iespiesto grāmatu, ja nepatīk, var pārdot antikvariātā, bet e-grāmatu – ja reiz esi nopircis, pats vainīgs, tava un tikai tava uz mūžīgiem laikiem.

Mūžība te piesaukta pārsteidzīgi. Mobipocket.com gan ir liels un cienījams kantoris, bet arī tā mūžs var izrādīties stipri īsāks par pircēja mūžu. Pieņemsim, vienā jaukā brīdī mobipocket bankrotēs – līdzīgi kā bankrotējis ne viens vien aizsargāto formātu tirgotājs. Kas notiks? Kamēr lasītāja rīcībā būs kāds no piereģistrētajiem e-lasītājiem un viņš nebūs izmetis no datora MobiReader ar visu bibliotēku, nenotiks nekas. Viņš varēs turpināt lasīt savas e-grāmatas gluži tāpat kā agrāk. Bet, kolīdz viņš būs iegādājis jaunu aparatūru, kas agrāk vai vēlāk noteikti notiks, mobipocket legāli nopirktās e-grāmatas pārvērtīsies par neatveramu failu kaudzi. Un, ja šis lasītājs patiešām būs likumam paklausīgs pilsonis un nesāks uzlauzt aizsargātos prc failus, viņš paliks vispār bez jebkā – nauda izmesta par nelasāmiem failiem. Ir dzirdēts par šādiem gadījumiem, kad pagaisušas mazāka mēroga e-grāmatbodes un labticīgie pircēji palikuši pie sasistas siles, bet pagājušogad, kad uz vairākām dienām nobruka mobipocket serveris, līdzīgas problēmas piedzīvoja ļaužu tūkstoši.

Vārdu sakot, cerības sagaidīt patiešām universālu e-lasītāju, kas saprastu absolūti visus formātus, gan ir, taču ne tik lielas kā gribētos. Daudz ticamāka liekas cita iespēja – pasaulē pastāvēs uz pirkstiem saskaitāmi e-lasītāju brendi, no kuriem katrs centīsies bīdīt savu aizsargāto formātu. Formātu karš turpināsies, it kā konkurence būs, taču dīvainā kārtā lasītājs no šādas konkurences neiegūs pilnīgi neko.